Autors: Laura Ozoliņa, LETA, 11.07.2019.
Lai gan vēl pērn Drošības nozares kompāniju asociācija ziņoja, ka nozares uzņēmumi nodokļus sāk maksāt godīgāk un daļa uzņēmumu iziet no ēnu ekonomikas, tomēr reālā situācija liecina, ka vairums komersantu joprojām izvēlas darboties pelēkajā sektorā. Drošības nozares kompāniju asociācijas valdes priekšsēdētājs Arnis Vērzemnieks intervijā aģentūrai LETA atzīst, ka nozares rūpju bērns ir fiziskā apsardze, kurā joprojām ierasta prakse ir “aplokšņu algas” un nodokļu nemaksāšana. Lai situāciju uzlabotu, iecerēti jauni grozījumi Apsardzes darbības likumā, ar kuriem paredzēts ieviest apsardzes kompāniju reģistru. Tāpat nozare aicina apsardzes pakalpojumu iepircējus rūpīgāk vērtēt konkursos pieteikušos uzņēmumus un pēcāk arī iepirkto pakalpojumu reālo izpildi.
2014.gadā stājās spēkā izmaiņas Apsardzes darbības likumā. Kā mainījies tirgus pēc tam? Kāpēc atkal nepieciešamas būtiskas izmaiņas likumā, tostarp atceļot licencēšanu un tās vietā ieviešot reģistru?
Pēc pēdējām izmaiņām pagājuši pieci gadi. Mainījās licences – gan to skaits, gan forma, tostarp tika izdalītas atsevišķas licences inkasācijas apsardzei, fiziskajai apsardzei, tehniskajai apsardzei un apsardzes tehnisko sistēmu ierīkošanai. Tāpat tehniskajai apsardzei jeb tā saucamajiem vadības centriem tika noteikti ļoti stingri nosacījumi, kā tie jāveido. Redzam, ka uz vienu brīdi tas tirgū ieviesa korekcijas, tostarp uzņēmumu skaita ziņā, bet šobrīd, lai gan vēl neesam atgriezušies pie tā uzņēmumu skaita, kas bija pirms šiem grozījumiem, apsardzes uzņēmumu skaits pārsniedz 400. Jāatzīmē, ka tehniskās apsardzes uzņēmumu skaits nav īpaši mainījies, līdzīgi ir inkasācijas un tehnisko sistēmu ierīkošanas segmentā. Vienlaikus nemitīgi pieaug fiziskās apsardzes uzņēmumu skaits. Šeit arī ir tas stāsts par lielo ēnu ekonomiku nozarē. Var teikt, ka fiziskā apsardze ir nozares lielais rūpju bērns. Tajā viss balstās uz cilvēkresursiem, galvenie izdevumi ir algas, attiecīgi lielākā problēma ir “aplokšņu algas” un nodokļu nemaksāšana. Acīmredzot pašreizējie nosacījumi ir pārāk vienkārši, lai uzsāktu darbību it kā licencētā nozarē. Vieni uzņēmumi tiek likvidēti, vietā rodas jauni… Tiklīdz uzņēmumam gaidāmas Valsts ieņēmuma dienesta (VID) pārbaudes, auditi, tas tiek likvidēts, bet tie paši īpašnieki pēc kāda laika veido jaunu uzņēmumu.
Kritiski šajā situācijā ir tas, ka pārliecinoši lielākā daļa no šiem uzņēmumiem startē publiskajos iepirkumos un pēc tam dzīvo no nodokļu maksātāju naudas. Mēs sekojam līdzi iepirkumiem – kas piedalās, ar kādām cenām uzvar, kā tiek organizēti iepirkumi. Brīžiem var novērot, ka tiek veidotas shēmas, nav skaidra iepirkuma norise vai ir nesaprotamas cenas. Vēl nesen bija iepirkums, kurā uzvarēja viena kompānija, bet tā pēkšņi atsacījās, tādējādi dodot iespēju nākamajam kandidātam, kas dažādu iemeslu dēļ iepriekš strādājis ar citu nosaukumu.
Tagad esam finiša taisnē jaunajiem grozījumiem Apsardzes darbības likumā, līdz ar kuriem tiks veidots apsardzes uzņēmumu reģistrs. Tā ir mūsu asociācijas sena ideja.
Jau seši gadi šai idejai.
Jā, bet nu esam finiša taisnē. Cerams, ka jau drīzumā šie grozījumi tiks skatīti Saeimā.
Jaunais reģistrs savā ziņā aizstās licencēšanu. Un tajā būs pieejama informācija par uzņēmumiem, kuri darbojas nozarē. Šobrīd liela problēma ir tā, ka pakalpojumu pircējam nereti ir grūti saprast, kas tie par uzņēmumiem, kas pieteikušies iepirkuma konkursā, – kādi ir darbības rādītāji, kas ir īpašnieki, cik daudz darbinieku tajā strādā, kāda ir nodokļu nomaksa. Protams, arī pašlaik šādu informāciju var atrast, bet tā nav tik viegli pieejama. Reģistra informācija būs publiska, nozare būs caurskatāma. Tas apgrūtinās darbu negodprātīgajiem uzņēmējiem, jo līdz ar datu publiskošanu nāksies skaidrot, kāpēc tie ir tādi. Piemēram, kāpēc diviem uzņēmumiem ar līdzīgu apgrozījumu un darbinieku skaitu ļoti atšķiras nodokļu nomaksa. Turklāt VID dati liecina, ka 2018.gadā tikai nedaudz mazāk par 25% nozarē nodarbināto saņem mazāk par minimālo algu, bet apmēram puse darba devēju saviem darbiniekiem maksā mazāk par minimālo algu. Tas daudz ko pasaka par situāciju nozarē. Tāpat VID dati liecina, ka nozares dalībnieku nodokļu kopējais parāds pērn 1.jūlijā bija vairāk nekā 23 miljoni eiro.
Un četri miljoni no tiem jau bija norakstīto parādu ailē.
Tieši tā. VID atzīst, ka viņi redz tās shēmas, cilvēkus, kas tās veido. Diskutējam par to, ka ir jāskatās ne tikai uz uzņēmumu un tā reģistrācijas numuru, bet dziļāk – cilvēkiem, kas aiz tā stāv. Pēc vairākkārtējiem šādiem būtiskiem pārkāpumiem, iespējams, būtu viņiem jāliedz nodarboties ar uzņēmējdarbību.
Šāds “instruments” jau tagad ir pieejams.
Šobrīd Apsardzes darbības likumā ir ierakstīts, ka licenci var anulēt par būtiskiem pārkāpumiem, kas vērsti pret valsts un sabiedrības interesēm. Nodokļu nemaksāšanu mēs viennozīmīgi tā varētu tulkot. Jāatzīst, ka pēdējos gados Valsts policija ir sākusi aktīvāk veikt pārbaudes. Arī mēs paši esam snieguši informāciju par pārkāpumiem licencētajos vadības centros, piemēram, ka pēc plkst.18.00 neviena darbinieka vadības centrā vairs nav, lai gan uz vietas tur kādam būtu jābūt 24 stundas diennaktī. Tāpat ik pa laikam ienāk informācija, ka joprojām darbojas arī nelicencēti vadības centri.
Saprotams, ka iecerētās izmaiņas nozarē rada jautājumus par iespējamu cenu celšanos, par ko bažas paudušas arī amatpersonas. No vienas puses, cenām būs jāceļas, ja darbiniekiem tiks paceltas oficiālās algas. Apsardzē darba algas veido lielāko daļu izdevumu. Jautājums, kurā gadījumā valsts vairāk iegūtu, – ja nozarē strādā godīgi uzņēmēji, kas maksā visus nodokļus un sniedz pakalpojumus par adekvātu cenu, vai atstājot situāciju tādu, kāda tā ir šobrīd. Privātais sektors par apsardzes pakalpojumiem maksā adekvātas cenas, tas nesadarbojas ar šaubīgiem uzņēmumiem, viņiem ir svarīgi, ka nolīgtais uzņēmums tiešām spēs sniegt pakalpojumu, ka uzņēmumam tiešām ir tādi cilvēkresursi, lai varētu prasīto nodrošināt.
Savukārt publiskajā sektorā diezgan bieži ir situācijas, kad iepirkumi tiek veikti, tā teikt, ķeksīša pēc.
Tādā ziņā, ka uzvarētājs jau ir zināms?
Nē, iepirkumu sludināšana tiek veikta kā ierasta rutīna un netiek domāts, kādus tieši pakalpojumus jāpērk – ko un kāpēc vajag sargāt. Budžetā tam vienkārši ir paredzēta noteikta summa, kurā, neiedziļinoties vajadzībās, cenšas iekļauties. Šajā ziņā labs piemērs ir Iepirkumu uzraudzības birojs, kurš atteicās no fiziskās apsardzes, jo izvērtēja, ka tāda nav nepieciešama. Diemžēl ir ļoti maz valsts iestāžu, kuras pirms iepirkuma veikšanas veic tā saukto drošības auditu. Tas būtu pirmais solis, lai izvērtētu, kādu apsardzes pakalpojumu iepirkt. Mūsdienās nepavisam nav tā, ka vienmēr ir nepieciešama fiziskā apsardze – cilvēks, kas sēž uz vietas un it kā kaut ko sargā. Ir jautājums, vai kritiskā situācijā viņš spēs reaģēt labāk nekā tehniskā apsardze. Saistībā ar šo iepirkumu procesos dažkārt var dzirdēt smieklīgus attaisnojumus, kāpēc var piedāvāt tik zemu cenu – jo sargās pensionāri. Ja objektam ir nepieciešama fiziskā apsardze, vai pensionārs spēs adekvāti reaģēt? Pēc būtības fiziskā apsardze ir dārgāka nekā tehniskā apsardze. Tāpēc ļoti ceram uz grozījumu ieviešanu, lai nozarē ieviestu kārtību.
Jāatzīmē, ka šo grozījumu izstrādes laikā esam arī saskārušies ar pretaktivitātēm no citām nozares organizācijām un atsevišķiem uzņēmumiem. No vienas puses, viņi nesaka kategorisku “nē” reģistra izveidei, bet, no otras puses, meklē dažādus iemeslus procesa atlikšanai. Ceru, ka Iekšlietu ministrija nepadosies, šis process virzīsies, kā plānots, un no 2021.gada reģistrs sāks darboties.
Kāpēc iepriekš šī iecere neguva atbalstu un bija nepieciešami seši gadi, lai tā aktualizētos?
Iespējams, to var saistīt ar politisku neieinteresētību par nozari un tajā notiekošo. Pagājušajā gadā beidzot situācija mainījās un notika tiešām aktīvs darbs. Zināmā mērā bija arī spiediens no Finanšu ministrijas saistībā ar ēnu ekonomikas apkarošanas aktivitātēm, ka šāds reģistrs ir nepieciešams. Kad izdevās reģistra izveidi iekļaut ēnu ekonomikas apkarošanas plānā, sākās virzība uz priekšu.
Savukārt tagad raugāmies uz politiķu interesi cerīgāk. Viena lieta, kas ir ļoti pozitīva, ir tas, ka pirmo reizi valdības deklarācijā ir iekļauts punkts par apsardzes nozari. Par to mēs ļoti priecājamies. Arī valdības rīcības plānā nozare ir minēta, un tas ir svarīgi!
Mums ir virkne vēl neizskanējušu priekšlikumu nozares uzlabošanai, uzsvaru liekot uz ēnu ekonomikas apkarošanu. Tā ir galvenā nozares problēma. Ja izdosies to būtiski samazināt, tad daudzi citi jautājumi atkritīs vai būs vieglāk risināmi.
Kas uzturēs reģistru?
Reģistru veido un uzturēs Valsts policijas Informācijas centrs. Savukārt komersantiem pašiem tajā būs jāievada informācija. Reģistram būs trīs veidu piekļuves. Viena būs publiskā piekļuve – tātad jebkurš varēs tajā ieiet un apskatīties informāciju, otra būs komersantu piekļuve, lai varētu ievadīt informāciju, bet trešā būs valsts, tostarp uzraudzības iestādēm.
Tātad komersantiem informācija būs jāievada pašiem. Kas uzraudzīs, vai viņi to dara un cik patiesu informāciju norāda?
Maksimāli daudz informācijas automātiski tiks ņemts no jau esošajām valsts datubāzēm, pašiem komersantiem atliks veikt vien nelielus papildinājumus. Reģistrs tiek veidots tā, lai tajā automātiski parādītos dati no VID, Centrālās statistikas pārvaldes utt.
Kādu informāciju pašiem komersantiem atliktu ievadīt?
Piemēram, par tehnisko nodrošinājumu, ievadīt izmaiņas par darbiniekiem. Jāatzīmē, ka šādu informāciju jau šobrīd atskaišu formā ir jāsniedz Valsts policijai, tas nav nekas jauns. Atšķirība ir tā, ka izmaiņas sistēmā būs jāveic uzreiz, lai reģistrā nodrošinātu aktuālu informāciju par objektiem, klientiem utt.
Tas nozīmē, ka vienā vietā jāsavieto ļoti daudzas datubāzes. Vai nav bažu, ka tas notiks tikpat problemātiski kā ar citām valsts elektroniskajām sistēmām?
Protams, ceru, ka speciālisti izdarīs visu, lai risku būtu pēc iespējas mazāk. Skaidrs, ka ar šādām sistēmām un datubāzēm var rasties problēmas un tas ir jāņem vērā, bet ceram, ka viss tiks izdarīts.
Paredzēts, ka reģistrs aizvietos licences. Vai turpmāk būs vienreizēja maksa par iekļaušanu reģistrā vai kāda ikgadēja valsts nodeva?
Būs vienreizējā licences saņemšanas maksa, kā arī ikgadēja valsts nodeva par esamību reģistrā. Iekšlietu ministrija to piedāvā noteikt 10% apmērā no licences maksas. Mēs asociācijā gan uzskatām, ka tas ir par maz un to varētu celt līdz 25%, līdzīgi kā citās licencētajās nozarēs. Protams, atsevišķi nozares dalībnieki gribētu, lai tādas ikgadējās nodevas vispār nav vai arī tā ir viens eiro, kas ir smieklīgi. Ikgadējai nodevai noteikti jābūt. No vienas puses, tā būtu maksa par reģistra uzturēšanu, bet, no otras puses, tas arī disciplinētu uzņēmējus, lai viens uzņēmējs neveidotu n-tās apsardzes kompānijas, kuru darbinieki pat dažkārt nesaprot, kuru kompāniju attiecīgajā brīdī pārstāv. Iespējams, tas liks pārdomāt, vai ir jēga dibināt trīs vai piecas firmas un par katru maksāt ikgadējo nodevu.
Tagad jau arī ir jāmaksā par katru uzņēmumu.
Jā, bet tikai vienreiz. Nodibini un samaksā, bet pēc 2021.gada būs jāmaksā katru gadu.
Tātad cerat, ka līdz ar reģistra izveidi varētu samazināties uzņēmumu skaits nozarē?
Tas būtu loģiski. Kad tika ieviestas licences, atmira virkne uzņēmumu, kas nedarbojās. Taču, spriežot pēc tā, cik ļoti pieaudzis uzņēmumu skaits, it īpaši fiziskajā apsardzē, virkne uzņēmumu, visticamāk, tiek vienkārši izmantoti shēmās. Es prognozēju, ka uzņēmumu skaitam vajadzētu samazināties.
Par cik?
To gan ir grūti pateikt.
Atgriežoties pie iepirkumiem, vai tā tomēr nav paša publiskā sektora atbildība, iepērkot nekvalitatīvu pakalpojumu?
Ir, jo pakalpojuma pircējam ir jāuzņemas atbildība par to, ko viņš pērk. Kā jau iepriekš minēju, vispār būtu jāsāk ar izvērtējumu par to, kāds tieši pakalpojums ir nepieciešams. Tāpat ir jārunā par to, ka jāizvēlas būtu saimnieciski izdevīgākais piedāvājums, nevis kā noteicošais faktors jānosaka zemākā cena.
Vēl viens aktuāls jautājums ir par iepirkumu dalībnieku nodokļu nomaksas izvērtēšanu. Šobrīd nereti ir tā, ka uzņēmumi nomaksā nodokļu parādus tikai tad, kad piesakās kādam iepirkumam, taču iepriekšējo nodokļu maksāšanas kultūru ilgākā laika periodā neviens nepārbauda. Arī Iepirkumu uzraudzības birojs piekrīt, ka šo sistēmu vajadzētu mainīt, jo tas skar visas nozares. Turklāt problēmas pašreizējās sistēmas dēļ ir ne tikai saistībā ar negodprātīgajiem uzņēmumiem. Dažkārt arī labam uzņēmumam attiecīgajā pārbaudes datumā sistēmā uzrādās parāds, tostarp formālu iemeslu dēļ, līdz ar to tas automātiski tiek izslēgts no turpmākas dalības iepirkumā. Arī VID piekrīt, ka nodokļu nomaksas izvērtējums ilgākā laika periodā būtu daudz objektīvāks, lai noteiktu, vai uzņēmums ir godprātīgs nodokļu maksātājs.
Citās nozarēs pakāpeniski ir vērojama pāreja uz saimnieciski izdevīgākajiem piedāvājumiem. Attiecībā uz apsardzes pakalpojumiem tas nav novērojams?
Protams, nevar teikt, ka tādu pilnībā nav, bet izteiktas tendences nav vērojamas. Apsardzes pakalpojumi nezinātājam ir pietiekami specifisks iepirkums. Iestādēs vai valsts un pašvaldību uzņēmumos iepirkumu komisiju locekļi vai iepirkumu speciālisti tomēr nav drošības nozares speciālisti, līdz ar to, lai gan varbūt darbs tiek veikts pēc labākās sirdsapziņas, izpratnes trūkuma dēļ rezultāts sanāk nekāds. Tādēļ šobrīd uzlabojam iepirkumu vadlīnijas un kopā ar Iepirkumu uzraudzības biroju rudenī organizēsim izglītojošu semināru ciklu valsts iestādēm, lai stāstītu par to, kā iepirkt apsardzes pakalpojumus – ko var un vajag prasīt no pretendentiem, kā pretendentiem ir jāpierāda sava spēja sniegt pakalpojumu u.tml. Piemēram, dažkārt nav pārliecības, ka fiziskās apsardzes uzņēmumam ir pietiekami daudz darbinieku, lai vispār sniegtu pakalpojumu, tāpēc ir normāla prasība parādīt cilvēkus, kuri reāli strādās attiecīgajā objektā. Privātais sektors šādu praksi piekopj, arī publiskajam sektoram vajadzētu pārliecināties par uzņēmumu reālo kapacitāti.
Tāpat stāstīsim, kā pēc līguma noslēgšanas sekot līdzi pakalpojuma izpildei un novērtēt tā kvalitāti. Diemžēl ir situācijas, kad pakalpojums tiek sniegts nekvalitatīvi vai tikai nepilnā apmērā. Piemēram, atbilstoši līgumam objektā ir jābūt diviem apsargiem, bet realitātē ir tikai viens. Tā ir pakalpojuma pircēja atbildība sekot līdzi, kā pakalpojums tiek pildīts. Esam arī runājuši, ka būtu nepieciešams nodrošināt objektā videonovērošanu, kam pieeja būtu arī pakalpojuma pircējam, lai viņš jebkurā brīdī varētu pārbaudīt, kas notiek objektā. Tāpat ir gadījumi, kad tiek solīts, ka nakts laikā objektā apsargi mainīsies ik pēc divām stundām, lai pakalpojums it kā būtu lētāks, taču, visticamāk, tas nenotiek. Pakalpojuma iepircējam ir visas iespējas sekot līdzi pakalpojuma izpildei un attiecīgi rīkoties, ja līguma nosacījumi netiek pildīti.
Vai pašvaldības un to iestādes arī nevajadzētu iesaistīt šajās apmācībās?
Tas varētu būt nākamais solis – runāt ar pašvaldībām.
Ja objektā ir tehniskā apsardze, cik ilgā laikā, reaģējot uz izsaukumu, kompānijas darbiniekiem ir jāierodas objektā?
Tas tiek noteikts pakalpojuma līgumā. Nereti varam redzēt, ka pilsētā vienā vietā stāv vairākas apsardzes kompānijas automašīnas. Tas ir tāpēc, ka ir izrēķināts, ka no attiecīgās vietas var visātrāk un ērtāk nokļūt objektos, lai nosegtu plašāku apgabalu. Jāatzīst, ka šobrīd ir ļoti maz uzņēmumu, kas var nosegt abus Rīgas krastus.
Tātad fiziskā apsardze ir nozares galvenā rūpe?
Jā. Ar pēdējiem likuma grozījumiem jau tika ierobežotas iespējas slēgt līgumus ar apakšuzņēmumiem, taču ar jaunajiem grozījumiem šis jautājums tiks regulēts vēl stingrāk – varēs slēgt līgumu ar konkrēto apakšuzņēmēju tikai viena pakalpojuma līguma ietvaros. Tam vajadzētu vēl vairāk ierobežot shēmu veidošanos fiziskajā apsardzē. Tādas tiek veidotas, ja pašam nav darbinieku, bet normālā situācijā vienkārši pašam uzņēmumam vajadzētu meklēt un pieņemt darbā darbiniekus. Protams, darbinieku problēma nozarē ir ļoti liela, it īpaši vasaras periodā tas ir vēl izteiktāk jūtams. Mēs galvenokārt konkurējam ar būvniecību. Ja vērtējam vidējo nozares atalgojumu, tad būvniecībā tas ir pievilcīgāks. Lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka daļa apsardzes uzņēmumu darbojas pelēkajā zonā, jo tas velk uz leju nozares vidējo atalgojuma rādītāju.
Cik liela daļa uzņēmumu darbojas pelēkajā zonā?
Spriežot pēc tā, ka apmēram puse uzņēmumu maksā saviem darbiniekiem mazāk par minimālo algu, tā pati apmēram puse arī ir pelēkajā zonā. Nav loģiska izskaidrojuma, kāpēc tik lielam skaitam darbinieku maksāt atalgojumu zemāku par minimālo.
Tie darbinieki vismaz ir piereģistrēti. Vai arī nereģistrētā nodarbinātība nozarē ir aktuāla problēma?
Protams, ir arī tā. Darbinieki pēc papīriem skaitās uzraugi, dežuranti utt., bet faktiski veic apsarga funkcijas.
Cik liela ir vidējā alga nozarē?
2018.gadā vidējā bruto alga nozarē bija 840-870 eiro.
Un cik lielam, jūsuprāt, vajadzētu būt vidējam atalgojumam?
Domāju, ka vidējam atalgojumam vajadzētu būt līdzīgam kopumā valstī vidējam atalgojumam – ap 900-950 eiro. Vienlaikus jāatzīmē, ka ir vērojama pozitīva tendence katru gadu vidējam atalgojumam lēnām pieaugt. Taču, ņemot vērā, ka pelēkais sektors joprojām ir pietiekami liels, kopējā aina nav tik laba. Arī potenciālais darbinieks, vērtējot algas, nereti dod priekšroku darbam citā nozarē.
